Sociālās nozares mērķu deklarācija

  • Aprūpes vajadzības Latvijā un Eiropas Savienības (ES) valstīs ir pieaugošas. Saskaņā ar aplēsēm šobrīd tādas ir 9% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, ar tendenci pieaugt līdz 9,9% 2030. gadā un 11,5% 2050. gadā;
  • Aprūpe mājās kā pakalpojums ir pieejams 100% visā Latvijā. Taču tā saturs atšķiras. Ilgtermiņa aprūpes – ikdienā nepieciešamo darbu nodrošinājumā (ADL), t.i. 7 dienas nedēļā, aprūpe mājās ir pieejama galvenokārt pilsētās. Kvalitatīva ilgtermiņa aprūpe ietver gan ikdienā nepieciešamos darbus (ADL), gan aprūpes atbalsta aktivitātes (IADL), gan arī darbības kognitīvo un sociālo spēju uzturēšanai, kopā novēršot un mazinot izolāciju, vientulību, pašaprūpes spēku deficītu, fiziskās un psiholoģiskās sekas. Aptaujas norāda, ka 16,2% personu aprūpes mājās pakalpojumu nesaņem, jo tas nav pieejams nepieciešamajā apjomā;
  • Gultasvietu skaits ilgstošas aprūpes pakalpojumam Latvijā kopumā ir nepietiekošs, lai saņemtu pakalpojumu un līdzfinansējumu, ir rinda. Pakalpojumu infrastruktūra ir nolietojusies, un aprūpes centri lielākoties ir veidoti ar “slimnīcas” tipa pieeju, trūkst socializētu aprūpes piedāvājumu personām ar demenci, kā arī paliatīvai aprūpei. Vajadzības reģionāli atšķiras, bet kopumā potenciāli 10 gadu perspektīvā, papildus nepieciešamo gultasvietu skaits Latvijā var būt līdz pat 8 tūkstošiem – kas potenciāli ir jāveido papildus 12,5 tūkstoši esošajām gultasvietām;
  • 75% ES iedzīvotāju un 96% Latvijas iedzīvotāju ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām bez sociālās aizsardzības sistēmu atbalsta nevar atļauties aprūpes pakalpojumu dzīves vietā. Ilgstošas aprūpes pakalpojumu bez publisko līdzekļu atbalsta Latvijā varētu atļauties mazāk par 1% senioru;
  • Latvijā un ES valstīs jau šobrīd ir liels sociālo aprūpētāju un aprūpētāju deficīts. Latvijā 10 gadu perspektīvā papildus esošajiem aptuveni 6 tūkstošiem aprūpētāju, ņemot vērā pieprasījuma un demogrāfiskās izmaiņas, būs nepieciešami vēl līdz pat 6 tūkstošiem aprūpētāju;
  • 90% esošo aprūpētāju ir sievietes, un 33% aprūpētāju jau ir pārsnieguši pensijas vecumu. To nodrošinājums, sasniedzot pensijas izmaksu, būs iztikai nepietiekošs;
  • 59% Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā 45-64 ir neformālie aprūpētāji, t.i. vismaz reizi nedēļā veic ADL aprūpes darbus. Procentuāli tas ir augstākais īpatsvars ES (vidēji 38%). Neformālo aprūpētāju, kuri galvenokārt ir ģimenes locekļi, iesaiste ir īstermiņa risinājums, kas satur esošo aprūpes sistēmu. Tomēr šāda pieeja un atbalsta mehānismu trūkums rada ilgtermiņa riskus ģimenes labklājībai, bērnu nākotnei un valsts ekonomikai kopumā, jo nosaka nepieciešamību cilvēkam (galvenokārt sievietei) noteiktā dzīves posmā pārkvalificēties un nodrošināt aprūpes pakalpojumu tuviniekam;
  • Aprūpētāju darba samaksa 2024. gadā ir 50% no vidējās darba samaksas valstī;
  • Aprūpētāju izglītības prasības ir 8 stundas gadā, un arī šīs prasības ievērošana ir atkarīga no darba devēja;
  • Dienestu, piederīgo un klientu izpratne pieaug, kas nosaka arvien pieaugošas prasības aprūpes kvalitātei, saturam, terminu skaidrībai, procesu precizitātei un izsekojamībai.

Atbilstoši sava amata pilnvarām, katrs no mums un visi kopā nolemjam rīkoties, lai
pēc 10 gadiem – 2035. gadā

  • Sociālā joma līdztekus drošības, veselības aprūpes, ekonomikas un citām tiktu atzīta kā ne mazāk svarīga Latvijas cilvēkiem un Latvijas valsts pastāvēšanai un kļūtu par vienu no valsts attīstības prioritātēm;  
  • Visa veida aprūpes pakalpojumi, tostarp aprūpe mājās un ilgstoša sociālā aprūpe, cilvēkiem visā Latvijā ir pieejami bez rindas, līdzvērtīgā kvalitātē, un to saturs tiek balstīts uz personas individuālo vajadzību pieeju;
  • Aprūpes mājās sniegšanas un saņemšanas principi ir vienādi visā Latvijā, balstoties uz individuālajām klienta vajadzībām un nosakot vienādu regulējumu pakalpojuma nodrošināšanai. Aprūpe mājās visur Latvijā ir pieejama ikdienā nepieciešamo darbu (ADL) apjomā, t.i. 7 dienas nedēļā, un ja nepieciešams arī vairākas reizes dienā. Klientam ir pieejami un katram aprūpes mājās pakalpojumu sniedzējam saviem spēkiem vai partnerībā ir jānodrošina gan “aprūpes darbi”, gan “aprūpes laiks” (stunda komunikācijai), gan “neatliekama aprūpe” – iespēja to saņemt 24/7.  
  • Visi jaunie ilgstošas aprūpes pakalpojumi tiek veidoti, un esošie, veicot investīcijas pilnveidoti, balstoties uz “mājas tipa” jeb ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpes organizēšanas pieeju;
  • Gultasvietu skaits un publiskais finansējums ilgstošas aprūpes pakalpojumu apmaksai katru gadu palielinās par 5-10% ;
  • Publisks līdzfinansējums klientam nepieciešamo sociālo pakalpojumu apmaksai ir pieejams tā, lai klients un tā ģimene var atļauties sev individuāli nepieciešamo aprūpes nodrošinājumu, nepasliktinot savu materiālo stāvokli;
  • Publisko izdevumu apjoms ilga termiņa aprūpei Latvijā aug ar mērķi sasniegt ES vidējo (2024. – 1,7% (ES), LV 0,5% 2050. – 3,4% (ES, prognoze);
  • Aprūpe un resursi, tostarp cilvēki un infrastruktūra, tiek plānoti, ar iespēju nodrošināt aprūpi 5% valsts vai attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju kopskaita, t.i, vismaz pusei no potenciāli nepieciešamā apjoma, pie kam:
    • 1% ir nodrošinātas gultasvietas, lai saņemtu pakalpojumu institūcijā;
    • 2% ir nodrošināta iespēja saņemt aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā;
    • 2% saņem cita veida pakalpojumus (Drošības pogas; Dienas aprūpes centra; utt.), vai materiālo atbalstu aprūpes nodrošināšanai.  
  • Pakalpojumu cena neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja juridiskās formas (valsts, pašvaldības, NVO, privāto pakalpojumu sniedzēji) tiek noteikta, paredzot 10 gadu laikā sasniegt aprūpētāju darba samaksu 80% apmērā no vidējās darba samaksas valstī. Tuvinoties mērķim, atbilstoši iespējām, bet katru gadu ne mazāk kā par 5%;  
  • Valsts un  pašvaldības, un pakalpojumu sniedzēju sadarbībā ir izstrādāts, un nozare sadarbojas, īstenojot rīcības plānu aprūpētāju profesijas attīstībai, kas paredz, piemēram, citu profesiju pārstāvju pārkvalifikāciju par aprūpētajiem – “Misija aprūpētājs”;
  • Aprūpētāju izglītības iespējas ir nodrošinātas bez līdzdalības maksas. Mācības līdztekus vispārējām prasmēm nodrošina arī digitālās prasmes un citas specializētās zināšanas;  
  • Aprūpētāju darbs ir sociāli nodrošināts, aprūpētāji strādā, balstoties uz darba līgumiem, ar sociālajām garantijām;  
  • Visi aprūpes pakalpojuma procesi (plānošana, darbu fiksēšana, atskaites, klienta lieta)  notiek digitāli. Radinieki, klienti, pakalpojumu sniedzēji, pašvaldības, valsts var sekot procesiem, komunicē un saņem informāciju – ir novērsta funkciju dublēšanās;
  • Latvija ir izvērtējusi, pielāgojusi, definējusi un izmanto “EUROCARERS” piedāvāto ceļu neformālo aprūpētāju atzīšanai, lai kļūtu par “Aprūpētajiem draudzīgu sabiedrību”. Ir nodrošināta neformālās aprūpes pārtapšana no nepieciešamības par brīvprātīgu izvēli;
  • 2035. gadā “Aprūpētājs” ir droša, stabila un prestiža profesija Latvijā.

Deklarācija apstiprināta Rīgā 13.09.2024. Tā var tikt parakstīta bez laika ierobežojuma, elektroniski, ar atrunām, papildinājumiem un piebildēm, ko parakstītājs pievieno parakstīšanas brīdī. Parakstīšanas fakts nav juridiski saistošs, bet apliecina parakstītāja atbalstu deklarācijai un savu apņemšanos atbilstoši savai amata atbildībai tiekties, lai sasniegtu vai tuvinātu deklarācijā definēto mērķu sasniegšanu.